REDZE

 

Gaisma

Jau kopš seniem laikiem zinātnieki ir strīdējušies par gaismu un tās īpašībām. Ņūtons domāja, ka gaisma sastāv no sīkām daļiņām. Citi zinātnieki uzskatīja, ka gaisma ir vilņi, tikai problēmas radīja izskaidrot, kas ir šis “okeāns” pa kuru tie izplatās.

 

    Mūsdienu teorija par gaismu un tās īpašībām sāka veidoties ap 1860 gadu. Šodien zinātnieki atzīst, ka gaisma nav ne daļiņa ne vilnis, bet tai piemīt atsevišķas to īpašības. Tāpat kā vilnis, gaisma  izplatās visos virzienos no tās avota, pakāpeniski zaudējot savu enerģiju. Līdzīgi vilnim, gaisma maina virzienu pārejot no vienas vides citā; šo procesu sauc par refrakciju jeb staru laušanu. Tāpat kā daļiņa, saduroties ar citu objektu, gaisma atdod tam daļu savas enerģijas. Līdzīgi vilnim un daļiņai gaismai piemīt noteikta enerģija, tāpēc precīzāk būtu teikt, ka gaisma ir enerģija. Gaismas “daļiņas” sauc par fotoniem. Vakuumā fotoni izplatās ar 300 000 km/sek lielu ātrumu. Fotoniem piemīt noteikts viļņa garums. No gaismas viļņa garuma ir atkarīga gaismas krāsa: sarkanajai gaismai ir visgarākais viļņa garums, bet violetajai visīsākais. Pārējo spektru viļņu garumi ir pa vidu tādā secībā kā tas ir redzams varavīksnē.

 

    Ar gaismas viļņa garumu ir saistīta arī gaismas enerģija: jo īsāks viļņa garums, jo lielāka enerģija. Redzamā gaisma ir tikai neliela daļa no elektromagnētiskā spektra. Aiz sarkanās gaismas nāk tā saucamie infrasarkanie viļņi, kurus ar acīm neredz, bet var uztvert ar ādas termoreceptoriem. Vēl garākus viļņus izmanto televizoros, radio un mikroviļņu krāsnīs. Īsāki par violetajiem ir ultravioletie viļņi. Šo viļņu enerģija ir lielāka nekā redzamajai gaismai. Tieši enerģijas dēļ ir ultravioletie viļņi ir bīstami: tie rada šūnu bojājumus un mutācijas, tāpēc var izraisīt ļaundabīgus audzējus. Ar vēl īsāku viļņa garumu ir rentgena un radioaktīvais starojums.

 

Sponsorētās saites:

 

 

 

 

 
 
 
 


    Refrakcija jeb staru laušana.

 

    Viens no skaidras redzes galvenajiem priekšnoteikumiem ir, lai apskatāmā objekta attēls kristu taisni uz tīklenes centrālās daļas - makulas.

    To nodrošina acs optiskā sistēma. Acs optisko sistēmu veido caurspīdīgās vides (radzene, priekšējās kameras šķidrums, lēca, stiklveida ķermenis (sīkāk par šīm struktūrām skat. acs uzbūve). Ienākošās gaismas daudzumu acīs kontrolē acu plakstiņi un zīlīte, bet staru laušanu  nodrošina radzene un lēca. Radzenes staru laušanas spēja ir nemainīga, bet lēcas laušanas spējas mainās atkarībā no tās izliekuma. Jo lielāks lēcas izliekums, jo stiprāk tā lauž starus. Lēcas spēju mainīt savu izliekumu (staru laušanas spēju) sauc par akomodāciju. Akomodācija ir nepieciešama, lai acī ienākošie stari, neatkarīgi no to krišanas leņķa fokusētos uz tīklenes makulas rajonā.

 

  Gaismas stari, kas ienāk acī no attāliem objektiem ir gandrīz paralēli, tāpēc lai tos fokusētu uz tīklenes ir nepieciešama mazāka akomodācija, bet apskatot priekšmetus tuvumā, nepieciešama lielāka akomodācija.

Centrālā redze.

Par centrālo redzi jeb redzes asumu atbild tīklenes centrālais rajons makula. Lai gan makula ir pavisam neliela tīklenes daļa, tā ir nepieciešama, lai cilvēks varētu lasīt, šūt, vadīt automašīnu, saskatīt cilvēku sejas un veikt citus darbus kuru veikšanai ir nepieciešama detalizēta redze. Ja ir bojāta centrālā redze, cilvēkam zūd šīs spējas, taču neiestājas pilnīgs aklums, jo saglabājas perifērā jeb sānu redze.

 

Perifērā jeb sānu redze.

Ar perifērās jeb sānu redzes palīdzību mēs redzam objektus, kas ir ārpus centālās redzes ass. Šī redze nenodrošina tik lielu redzes asumu kā centrālā redze, taču ir nepieciešama, lai varētu orientēties telpā. Ir saslimšanas pie kurām tiek bojāta tikai perifērā redze, bet saglabājas centrālā redze. Šajā gadījumā var būt pat ideāls redzes asums, bet cilvēkam ir stipri apgrūtināta pārvietošanās un orientācija telpā. Perifēro redzi mēs izmantojam arī lai orientētos krēslā un naktī, jo tad centrālā redze praktiski nedarbojas. Perifēro jeb sānu redzi raksturo redzes lauks.

 

Redzes lauks

Katra acs vienlaicīgi uztver gaismu no noteiktas telpas, ko sauc par redzes lauku. Redzes lauku var raksturot arī kā telpu, ko vienlaicīgi uztver nekustīga acs. Normāls redzes lauks ir apmēram 90° no sāniem (laterāli) un 60°  no deguna puses (mediāli). Ja kreiso roku izstiepj uz sāniem, tad skatoties taisni tā būs redzma tikai ar kreiso aci. Redzes lauks sniedzas apmēram 60° uz augšu un tikpat uz leju no horizontālās plaknes. Redzes lauku pārbaudei izmanto perimetriju.

 

Miopija jeb tuvredzība.

Miopijas gadījumā acs optiskās sistēmas staru laušanas spējas ir stiprākas un neatbilst acs ābola izmēriem. Stari krustojas pirms tīklenes, tāpēc skatoties tālumā, attēls ir neass. Skatoties tuvumā attēls ir normāla asuma, jo tam arī normālos apstākļos ir nepieciešama stiprāka staru laušana. Ar akomodācijas palīdzību šajā situācijā redzi uzlabot nav iespējams, jo pat pilnīgi to izslēdzot staru laušanas stiprums ir palielināts. Jo izteiktāka ir miopija, jo tuvāk acij ir skaidras redzes tālākais punkts. Miopiju biežāk izraisa acs ābola mugurējā segmenta izstiepšanās, retāk optiskās sistēmas pastiprināta laušanas spēja. Miopija parasti parādās skolas vecumā un var pakāpeniski pastiprināties līdz 18 –20 gadu vecumam. Organisma augšanai beidzoties, miopijas progresēšana parasti apstājas.
Miopiju koriģē ar ieliektiem jeb starus izkliedējošiem stikliem:

 

Hipermetropija jeb tālredzība

Hipermetropijas gadījumā acs optiskās sistēmas staru laušanas spējas ir vājākas un neatbilst acs ābola garumam. Stari krustojas aiz tīklenes, tāpēc redzamais attēls ir neass gan skatoties tuvumā, gan skatoties tālumā. Ja hipermetropija ir neliela, tad jaunībā pavājināto staru laušanu var kompensēt ar akomodāciju un skatoties tālumā redze ir asa. Pastāv uzskats, ka hipermetropijas cēlonis ir acs ābola augšanas aizture, jo visi jaundzimušie bērni ir hipermetropi, bet tiem attīstoties acu āboli sasniedz normālu lielumu un līdz 10 gadu vecumam redze normalizējas. Hipermetropiju koriģē ar izliektiem jeb starus sakopojošiem stikliem.

 

Presbiopija jeb vecuma tālredzība.

Presbiopiju izraisa ar vecumu saistīti fizioloģiski akomodācijas traucējumi, ko rada lēcas elastības samazināšanās. Pavājinās lēcas staru laušanas spējas, attālinās skaidras redzes tālākais punkts. Galvenās sūdzības rodas lasot, kad nepieciešams atvirzīt grāmatu arvien tālāk no acīm.Lēcas elastības samazināšanās sākās jau no 25 gadu vecuma, taču sūdzības parasti sāk izpauzties pēc 40 gadiem. Pēc 60 gadu vecuma akomodācijas spējas izzūd vispār. Līdzīgi kā hipermetropiju, presbiopiju koriģē ar izliektiem jeb starus sakopojošiem stikliem.

 

Astigmatisms.

Astigmatisms jeb nevienādu staru laušana vienā acī rodas gadījumā, ja radzenes virsma nav sfēriska, respektīvi tās virsma ir izliekta nevienmērīgi. Šajā gadījumā  stari netiek lauzti vienādi, līdz ar to tie arī fokusējas dažādās vietās un skaidru attēlu iegūt nav iespējams. Astigmatisms var būt iedzimts un iegūts. Pēdējais rodas pēc acu operācijām, radzenes iekaisumiem un ievainojumiem. Astigmatismu koriģē ar tā saucamajiem cilindriskajiem stikliem, kuriem dažādās asīs ir atšķirīga staru laušana.

 
 

 ATPAKAĻ